Purvi

Purvi aizņem cetruto daļu (24%) no ĶNP teritorijas. Nacionālajā parkā sastopami visi trīs purvu tipi – zemais‚ pārejas un augstais.

Augstie jeb sūnu purvi

Nozīmīgākie augstie jeb sūnu purvi Ķemeru nacionālajā parkā ir: Lielais Ķemeru tīrelis‚ Raganu un Zaļais purvs, kā arī mazāki purvi – Ogu purvs ar Kugraiņa ezeru un Pūšu purvs. Svarīgi, ka šie purvi ir cilvēka darbības maz ietekmēti. Par to liecina gan atklāta purva ainava (nosusināti purvi aizaug ar mežu), gan ciņu - lāmu (ezeriņu) komplekss.

Augstajiem purviem ir raksturīga savdabīga augu valsts. Augstajos jeb sūnu purvos svarīgākā loma ir sfagniem, kas laika gaitā atmirstot veido kūdru ar skābu reakciju. Līdz ar to skābi ir arī purva ūdeņi un apgrūtināta augšana purva augiem. Augu dzīvi apgrūtina arī tas, ka augstajā purvā ir pieejams salīdzinoši maz minerālvielu, jo purvs tās nevar saņemt no gruntsūdeņiem - tikai no nokrišņiem. Atrodoties pastāvīgā slapjumā, augu saknēm ir apgrūtināta skābekļa uzņemšana. Šādos apstākļos spēj izdzīvot tikai salīdzinoši nedaudzas augu sugas.

Piemēram, rasenes grūtajiem dzīves apstākļiem piemērojas barojoties ar kukaiņiem. Raseņu lapas klātas ar sīkiem pilieniem, kas atgādina rasu. Patiesībā tie satur lipīgu šķidrumu, kas tiek izmantots kukaiņu pievilināšanai un ķeršanai.

Sausākajās purva vietās - uz ciņiem - aug gavenokārt sīkkrūmi - augi ar koksnainiem stumbriem un sīkām, ādainām lapām, piemēram, dzērvenes, polijlapu andromedas, zilenes un vaivariņi. Lielais Ķemeru tīrelis ir arī vienīgais augstais purvs Latvijas piekrastē, kur aug ārkausa kasandra. Šis augs sastopams galvenokārt Austrumlatvijas purvos.

Purvu mitrās, seklās ieplakās, kas ir kādreizējie aizaugušie akači, sastopams parastais baltmeldrs, dūkstu grīslis un garsmailes sfagns. Parasti šādas ieplakas sastopamas atklātās vietās, kur lielā mitruma dēļ purva priedes nespēj augt vai tās ir zemas un retas.

Īpatnēju ainavu veido purva lāmas un nelieli ezeri, kas raksturīgi Lielajam Ķemeru tīrelim un mazās platībās sastopami Raganu purvā. Tiem ir organiskām vielām bagātajiem purva ūdeņiem raksturīgā tumšā krāsa. Sausākās vietās sastopami sfagnu ciņi ar sīkkrūmu un spilvju audzēm – vistenēm, viršiem, andromedām, lācenēm un makstaino spilvi.

Augstajiem purviem raksturīga arī bagāta putnu valsts. Daļa no augstajos purvos mītošajām putnu sugām, nav

satopamas citur, piemēram, purva tilbīte, dzeltenais tārtiņš. Purvi ir svarīgākā dzērvju ligzdošanas vieta. Lielā Ķemeru tīreļa ezeriņu labirinti ir starptautiski nozīmīga migrējošo putnu (zosu un dzērvju) apstāšanās un atpūtas vieta.

Zemie jeb zāļu purvi

Zemie jeb zāļu purvi pilnībā attaisno savu nosaukumu - pavirši skatoties tie atgādina pļavu. Tomēr, atšķirībā no pļavām, tie ir ļoti ciņaini, slapji un zem "zāles" ir izvedojies bāgātīgs sūnu klājiens. Lakstaugu stāvā nozīmīgākā loma ir grīšļiem, kas atmirstot veido grīšļu kūdru ar neitrālu reakciju. Zemie purvi mitrumu saņem no gruntsūdeņiem, tāpēc nereti ir ļoti slapji un arī grūti caurejami. Šādi purvi ĶNP sastopami galvenokārt Kaņiera ezera apkārtnē.

Īpašs zāļu purvu tips ir kaļķaini zāļu purvi, kas ir nozīmīgas retu, aizsargājamu augu atradnes. ĶNP šādos purvos dominē dižā aslape (galvenokārt Kaņiera un Dūņiera piekrastē) un rūsganā melncere (Kaņiera piekrastē un Raganu purvā). Būtisks priekšnosacījums šādu purvu veidošanās procesā ir kaļķaina augtene, tāpēc tie ir reti visā Latvijā un sastopami mazās platībās. ĶNP to sastopamībai būtisks priekšnosacījums ir dolomīta cilmiezis, kas daudzviet sastopams zem plānas augsnes kārtiņas.

Kaļķainos zāļu purvos sastopamas vairākas retas orhideju sugas – Eiropas nozīmes aizsargājama suga Lēzeļa

lipare, asinssarkanā, stāvlapu un Baltijas dzegužpirkstītes un ļoti retā iedzeltenā dzegužpirkstīte, aug arī parastā kreimule, bezdelīgactiņa un citas tikai kaļķainu, pārmitru vietu sugas. Atšķirībā no augstajiem purviem, kur dominē sfagni, kaļķainos zāļu purvos sastopamas vairākas tipiskas sūnu sugas - starainā atskabardze, atrotītā un parastā dižsirpe.

Pārejas purvi

Vietām Lielajā Ķemeru tīrelī, kā arī Raganu un Slokas purvos sastopami pārejas purvi, kam raksturīgas gan augsto purvu sugas – sfagni, dzērvenes, andromedas un rasenes, gan zemo purvu sugas – pūkaugļu un uzpūstais grīslis, niedres, šeihcērijas, šaurlapu spilves, puplakši un cūkauši. Pārejas purvi sastopami nelielās platībās staignās purva ezeru piekrastēs, kā arī augsto purvu malās zemākās vietās ar gruntsūdeņu pieplūdi. Dažkārt te sastopamas arī aizsargājamas sugas: parastā purvmirte un dižā aslape.

Avotu purvi

Īpaši pieminami ir avotu purvi, kas ĶNP sastopami nelielās platībās, taču nozīmīgi kā reti biotopi. Šie purvi sastopami kaļķainu avotu izplūdes vietās galvenokārt Raganu purvā un pie Dūņiera ezera. Ķemeru apkārtnē avotu purvi veidojušies galvenokārt ap sēravotiem. Sērūdenim ir augsts kalcija karbonāta saturs, kas izgulsnējas purvā, veidojot īpašus kaļķainām augu sugām piemērotus apstākļus. Šeit sastopamas retas vaskulāro augu un sūnu sugas.

Purvu aizsardzība

Ķemeru apkārtnes purvi ir nozīmīga sērūdeņu veidošanās vieta, kas ir unikāla visā valsts mērogā. Zem Lielā Ķemeru tīreļa, Raganu purva un Slokas purva kūdras masīviem veidojas sērūdens, kas avotu veidā vietām izplūst virszemē.

Lielā mērā sērūdens veidošanās zonas aizsardzība padomju gados palīdzēja saglabāt vairākus lielos purvus relatīvi maz pārveidotus. Tomēr, līdzīgi kā citviet Latvijā, arī ĶNP purvus ir skārusi cilvēka ietekme. Kūdras ieguves dēļ pagājušā gadsimtā pilnībā izmainīts ūdens līmeņa režīms vairākos Ķemeru apkārtnes purvos – Labajā, Kašķu un Seklajā purvā, kā arī Smārdes tīrelī. Mūsdienās šie purvi ir pārvērtušies seklu dīķu, niedrāju un kokiem aizaugušu kūdras lauku mozaīkā. Meliorācijas un kūdras ieguves ietekme smagi skārusi arī Slokas purvu, kur mūsdienās vairs tikai fragmentāri saglabājušās augstā purva iezīmes. Savukārt citos relatīvi mazāk skartajos purvos – Lielajā Ķemeru tīrelī, Raganu un Zaļajā purvā, lai arī nedaudz, tomēr jūtama meliorācijas ietekme, kas izpaužas purvu aizaugšanā.