Ķemeru kūrorta vēsture

Dziednieciskie avoti Ķemeru apkārtnē, agrāk saukti arī par Slokas avotiem un Svētavotiem, bija pazīstami jau no seniem laikiem. Avotos atrasti daudzi naudas gabali un citas lietas, ko slimnieki ziedojuši avotiem par atdabūto veselību.

 

Sākotnējo uz avotiem nokļūt bija grūti, jo tie atradās purvainā apkārtnē un uz tiem neveda neviens ceļš. Visērtākā nokļūšana bija ar laivu pāri Slokas ezeram.

 

Kurzemes hercogistes laiks

1561. gadā pirmo reizi rakstītos dokumentos minēts Ķemeru vārds. Kurzemes hercogs Gothards Ketlers par kādu parādu ieķīlājis Dr. Matiasam Frīzneram 6 zemnieku un zvejnieku mājas Ķemeru un Lapmežciema apkārtnē, starp kurām minēta arī “Kemmeru“ māja, kas, iespējams, atradusies tagadējās sēravotu ēkas vietā.

 

Slokas Svētavotu jau 18. gs. 2. pusē apmeklēja Kurzemes hercogistes augstākās sabiedrības pārstāvji. Sākotnēji, no purvainās, grūti pieejamās vietas avota ūdeni nesa uz divām tuvākām mežsargu mājām, kur tika piedāvātas peldes.

 

(1795.g. Kurzemes hercogiste tiek pievienota Krievijai)

 

"Cara" laiks

1796. gadā pirmie ārsti sāk sūtīt slimniekus uz Ķemeriem. Tie bija Rīgas apriņķa ārsts Rūdolfs Ādolfs Langenbeks un Dr. Otto Hūns.

 

1801. gadā Pēterburgas medicīnas padome komandēja galma aptiekāru T. Lovicu uz Baldoni pētīt sērūdeni. Dr. Langenbeks aicināja Lovicu pētīt arī Slokas Svētavotu. Lovics darbu nepabeidza, un viņa vietā vairākus gadus vēlāk minerālūdens analīzes veica Rīgas aptiekārs D. Grindels. Pētījumu rezultāti bija ļoti labvēlīgi, un ārsti sāka sūtīt slimniekus uz Ķemeriem jau lielākā skaitā

 

1818. gadā Slokas iedzīvotāji Ķemeros atver pirmās pansijas.

 

1825. gadā tika izbūvēts ceļš no sēravota līdz Slokas – Tukuma lielceļam un sāka darboties pirmā privātā peldu iestāde, kas atradusies tagadējas pamatskolas vietā. Tā bija koka ēka ar vannu nodaļu, kam sērūdeni piegādāja koka mucās. Tā nodega jau 1827. gadā, bet drīzumā tika uzcelta no jauna.

 

1836. gadā pēc Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Pālena, kurš ārstējās Ķemeros no 1833. – 1835. gadam, ieteikuma, Krievijas cars Nikolajs I atvēlēja Ķemeru izbūvei 687 desetīnas zemes un 100 000 rubļu naudas ēku celšanai.

 

1838. gadā Ķemeros tiek pabeigta pirmā valsts peldiestāde. Kūrorta parku veido Rīgas daiļdārznieks R. H. Vāgners. 1938. gads tiek uzskatīts par Ķemeru kūrorta dibināšanas gadu. Pirmā peldiestāde nav saglabājusies, jo bija celta no koka un tika nopostīta 1. Pasaules kara laikā.

 

1840. g tiek izveidots ceļš uz Bigauņciemu/Ragaciemu.

 

1842. gadā tiek uzcelta pirmā kūrmāja.

 

1861. gadā tiek atklāts piemineklis ārstiem. Turpmāko kūrorta pastāvēšanas tas tiek papildināts ar kūrorta vadītāju – galveno ārstu vārdiem. Piemineklis joprojām ir apskatāms parkā. Tā ir viena no senākajām Ķemeru vēstures liecībām, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.

 

1871.gads. Līdz tam Ķemeros bija zināmi trīs sērūdeņu avoti. 1971. gadā peldu iestādes tvaika katlu ēkas būves laikā atklājies ceturtais- “jaunais avots” – tagad saukts par Mašīnmājas avotu.

 

1877. tiek atklāts Rīgas – Tukuma dzelzceļš, un tiek nodota ekspluatācijā Ķemeru stacija. Tajā pašā gadā tiek atklāta arī diližansa satiksme ar Jaunķemeriem.

 

1878. pirmā ārstniecisko dūņu ķīmiskā analīze, ko veic G. Tomss.

 

1893. tiek iesvētīta Sv. Pētera Pāvila pareizticīgo baznīca.

 

1897. tiek ierīkotas pirmās dūņu vannas. Ķemerus apmeklē jau aptuveni 2000 peldu viesu.

 

1897. tiek iesvētīts luterāņu lūgšanu nams, ko vēlāk pārbūvē par baznīcu.

 

1898. tiek iesvētīta Sv. Jāņa Kristītāja katoļu baznīca.

 

Gadsimtu mijā, padziļinot Vēršupītes gultni, tiek atklāts sēravots, kas mūsdienās tiek saukts par "Ķirzaciņu". Virs sēravota tiek uzbūvēts paviljons, iedvesmojoties no Vidusāzijas kūrortu minerālūdens avotu paviljoniem. Avota izteku rotā bronzas skulptūra - pusēns delfīna mugurā. Pirmā pasaules kara laikā puisēna figūra tiek nozagta. Delfīns kļūst par Ķemeru pilsētas simbolu. Otrā pasaules kara laikā pazūd arī delfīns un tā vietā tiek izveidota akmens skulptūra - Ķirzaciņa.

 

1911.gadā tika atklāts tiešs dzelzceļa maršruts Maskava - Ķemeri un pasažieri no Maskavas uz Ķemeru kūrortu varēja nokļūt bez pārsēšanās.

 

1912. gadā tiek ierīkota elektriskā tramvaja satiksme ar Jaunķemeriem. Pēc kara to aizstāj zirgu tramvajs. Tas darbojās līdz 1933. gadam, kad sliedes tika nojauktas, un ierīkota šoseja ar autobusu satiksmi.

 

1915. gads. Pirmā pasaules kara laikā Ķemeri atrodas kaujas līnijā. 1915. gadā tiek evakuēts ārstnieciskais aprīkojums, Krievijas armija atkāpjoties nodedzina Ķemerus un saspridzina dziedniecības ēkas. Elektriskā tramvaja vagoni tika pārvietoti uz Staraja Rusas pilsētu Krievijā, tiek nopostīta Ķemeru dzelzceļa stacija.

 

Latvijas 1. Republikas laiks

1922. gadā no jauna tiek uzcelta Ķemeru dzelzceļa stacija, kas bija pirmā neatkarīgās Latvijas laikā atjaunotā ēka Ķemeros. Tiek atjaunota dzelzceļa satiksme un Ķemeriem tiek piešķirts miesta tiesības.

 

1924. gadā darbu uzsāka divas atjaunotās peldmājas.

 

1925. gadā sāk darboties 1. klases dūņu un sērūdens vannu māja, tiek uzlabota infrastruktūra.

 

1928. gadā Ķemeri iegūst pilsētas statusu. Ķemeri kļūst par līdzvērtīga pilsētnieku atpūtas vietu Siguldai un Ogrei. Tiek uzcelts ūdenstornis. Tajā ir divi rezervuāri - dzeramajam ūdenim un minerālūdenim.

 

1931. gadā tiek pabeigta dūņu komprešu un ogļskābes vannu ēku būvniecība.

 

1933.gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem tika atklāts sporta un atpūtas komplekss, kuru vēlāk pārveidoja par restorānu "Jautrais ods". Pēc II pasaules kara tajā tiek ierīkota bērnu sanatorija „Meža māja”. Tagad tajā atrodas Ķemeru nacionālā parka administrācija un informācijas centrs.

 

1936. tiek atklāta Ķemeru viesnīca. Ar Ķemeru viesnīcas uzcelšanu, kūrorts sāka darboties arī ziemas sezonā.

 

1940. - 1944. gads. Vācu okupācijas laikā kūrorts nestrādā, ārstnieciskās iekārtas tiek izvestas uz Vāciju, bet kūrorta ēkas paliek neskartas.

 

Padomju laiki

1945. gads. Nozīmīgākās kūrorta ēkas tiek nacionalizētas.

 

1947. gadā Ķemeros tiek izveidots dziļurbums, kura ūdens tiek pildīts pudelēs.

 

1951. gadā tiek atklāta elektriskā dzelzceļa satiksme ar Rīgu.

 

1959. gadā Ķemeri tiek pievienoti Jūrmalas pilsētai.

 

1971. gadā Ķemeri iegūst Vissavienības kūrorta statusu, kļūstot par vienīgo Vissavienības nozīmes kūrortu Baltijā. Ķemeros darbojās gandrīz 10 sanatorijas, tajās strādāja ap 100 ārstu, darbojās kūrorta poliklīnika ar sērūdeņu un dūņu vannu nodaļām

 

1985. gads. Pēc desmit gadus ilgiem celtniecības darbiem tiek pabeigta viesnīca "Latvija", kuras nosaukums vēlāk nomainīts uz "Līva". Tai bija divi 11 stāvu korpusi, kuros vienlaicīgi varēja ārstēties 1200 pacientu. Kopumā Ķemeros vienotā sistēmā darbojās 10 sanatorijas, kurās strādāja vairāk nekā 100 ārstu, simtiem medmāsu, fizioterapeitu un tehnisko darbinieku.

 

Atjaunotās Latvijas Republikas laiks

1995. gads. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas kūrorta viesu skaits strauji saruka, jo bija apgrūtināta tūristu iebraukšana no bijušajām PSRS valstīm. Bez valsts atbalsta pamazām tiek slēgtas sanatorijas un samazināts darbinieku skaits līdz 1995. gadā Ķemeru kūrorts tiek slēgts. Daļa kūrorta ēku tiek izdemolētas (viesnīca "Līva"), daļa pārveidota par sociālajām iestādēm (sanatorija "Dzimtene"), daļa tiek nodota privatizācijai.

 

1997. gadā tiek dibināts Ķemeru nacionālais parks. Viens no nacionālā parka dibināšanas mērķiem ir Ķemeru dziedniecības resursu aizsardzība un saglabāšana.

 

1998. gadā daļa kūrorta ēku un minerālūdens urbumu tiek neveiksmīgi privatizēti. Tos savā īpašumā iegūst SIA "Ominasis Italia S.R.L.". Kūrorta atjaunošanas darbi norit lēni, līdz 2013. gadā tiek pilnībā apturēti.

 

2012./13. gads – divu ugunsgrēku rezultātā nodeg peldiestādes koka korpuss. Kūrorta turpmākais liktenis ir neskaidrs.