Izveidošanas vēsture

Ķemeru nacionālais parks (ĶNP) ir dibināts 1997. gadā ar mērķi saglabāt dabas, kultūrvēstures un kurortoloģijas vērtības, veicināt nenoplicinošu saimniecisko darbību, tūrismu un vides izglītību.

Tomēr nacionālā parka dabas vērtību aizsardzība sākās ilgi pirms nacionālā parka nodibināšanas.

 

Sanitārās aizsardzības zonas

Dabas vērtību aizsardzība nacionālā parka teritorijā sākās ar Ķemeru apkārtnes izpēti kūrorta vajadzībām 19. gs. beigās. Jau 1891. gadā Krievijas kalnu žurnālā publicētā darbā kalnu inženieris K. Rugevičs min meliorācijas nelabvēlīgo ietekmi uz minerālūdens resursiem: "pie lielas sērūdeņu bagātības Ķemeros nav nozīmes, ja to daudzums samazinātos sakarā ar sērūdeņu noplūdumiem meliorācijas grāvjos". Tāpēc jau no kūrorta darbības pirmsākumiem Ķemeru apkārtnē tika noteiktas sanitārās aizsardzības zonas.

Arī Padomju laikā šīs zonas turpināja pastāvēt un tika vairākkārt mainītas un paplašinātas, piemēram 1949. un 1958. gadā. Pēdējais šāds Ministru Padomes lēmums tika pieņemts 1987. gadā. Pirmajā zonā tika iekļauts Kaņieris, jūras piekraste un atsevišķi nogabali Ķemeru un Slokas ezera apkārtnē un viens nogabals Zaļā purva ziemeļu malā. Otrajā un trešajā zonā ietilpa Ķemeru apkārtnē esošie augstie purvi un zonas starp tiem. Šajās teritorijās tika noteikti mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi un stingra augsto purvu aizsardzība. Sanitārās aizsardzības zonas pastāvēja līdz 90. gadu sākumam.

Paralēli teritorijas aizsardzībai kūrorta vajadzībām, Ķemeru apkārtnē pamazām tika apzinātas dabas vērtības un sākās dažādu aizsargājamo dabas teritoriju veidošana.

 

Bijušā Ķemeru rezervāta informātīvā zīme.
Ķemeru rezervāta robežzīme.
Foto: Jānis Vīksne

Ķemeru rezervāts

1957. gadā tika izveidots Ķemeru rezervāts 46 700 Ha platībā. Līdzekļu trūkuma dēļ tas pastāvēja galvenokārt uz papīra un tika oficiāli likvidēts 1965. gadā.

 

 

Dabas liegumi

1964. gadā tiek izveidots Kaņiera ezera ornitoloģiskais liegums 857 ha platībā. Tas tika darīts vienlaicīgi ar ezera ūdens līmeņa paaugstināšanas projekta izstrādāšanu. Ezerā tika pacelts ūdens līmenis, lai padarītu to piemērotāku ūdensputnu ligzdošanai (medību vajadzībām).

 

Slocenes upe
Slocenes upe

Šajā laikā tiek izveidots arī Slocenes dabas liegums 890 ha platībā, kas bija paredzēts galvenokārt 1952. gadā no Voroņežas ievesto bebru aizsardzībai. 1977. gadā liegums tiek paplašināts līdz 1612 ha un tiek pārdēvēts par komplekso dabas liegumu Slocenes upes ieleja ar apkārtējo ainavu. Aizsardzības pamatojumā ir norādīts, ka tas ir "unikāls primāro pārpurvoto mežu tipu komplekss piejūras zemienē; savdabība augu sega, retas augu sugas. Bebru mītņu vieta".

 

1977. gadā tika izveidots purvu liegums Lielais Ķemeru tīrelis 5762 ha platībā.

 

Ģeoloģiski un ģeomorfoloģiski objekti

 

Jau no 1952. gada tiek aizsargāts ģeomorfoloģisks objekts - iekšzemes kāpas Krāču kalni 175 ha platībā, kas atrodas Lielā Ķemeru tīreļa rietumu malā.

 

Līdzīgi tika aizsargāts ģeoloģisks objekts Sērūdeņradi saturoši avoti Zaļajā purvā - 9 ha platībā. 

 

Īpaši aizsargājami meža iecirkņi

Melnais stārķis. Foto: Aivars Pertiņš

Īpaši aizsargājamu meža iecirkņu (ĪAI) veidošana retu sugu aizsardzībai Latvijā tika uzsākta 1977. gadā. Pirmais ĪAI Ķemeru apkārtnē tika nodibināts 1982. gadā retas purvu putnu sugas - melnkakla gārgales aizsardzībai 238 ha platībā. 1989. gadā tika izveidoti vēl pieci ĪAI - četri melnajam stārķim un viens čūskērglim. 1996. gadā, īsi pirms nacionālā parka dibināšanas, Ķemeru apkārtnes mežos tika apstiprināti 34 īpaši aizsargājamie iecirkņi ar kopējo platību 1175,9 ha. Vēlāk, mainoties dabas aizsardzības likumdošanai, ĪAI tika pārdēvēti par mikroliegumiem.

 

Ķemeru nacionālais parks

Nacionālā parka dibināšanas pirmsākumi meklējami 1989. gadā, kad viens no Latvijas vadošajiem ornitologiem Māris Strazds izvēlējās Ķemeru apkārtni melno stārķu pētniecības projektam. Teritorija tika izvēlēta tāpēc, ka atradās salīdzinoši tuvu Rīgai un tajā jau bija zināmas dažas melno stārķu ligzdas. Projekta "Gandrs" gaitā tika veikta apjomīga mežu teritoriju apsekošana un atklājās, ka Ķemeru apkārtne ir nozīmīga ne tikai melnajiem stārķiem, bet vēl virknei citu aizsargājamu sugu, piemēram, retām dzeņu sugām.

Tajā pašā laikā Ķemeru apkārtne zaudēja sanitārās aizsardzības zonas statusu. 1991. gadā bijušā Ķemeru kūrorta darbinieki un Jūrmalas deputātu padomes pārstāvji vērsās tolaik tikko nodibinātajā Latvijas Dabas fondā ar lūgumu palīdzēt teritorijas aizsardzībā. 1992. gadā fondā tika uzsākts projekts "Ķemeru nacionālais parks" (projekta vadītājs - Māris Kreilis).

1993. gadā Ķemeros notika melnajiem stārķiem veltīta konference. Tajā piedalījās Eiropas Dabas mantojuma fonda EURONATUR pārstāvis Martins Šneiders-Jakobi (Martin Schneider-Jacobi), kas izteica interesi uzsākt kādu dabas aizsardzības projektu Latvijā. Kā vienu no sadarbības variantiem Māris Strazds viņa piedāvāja iesaistīties Ķemeru nacionālā parka veidošanā. Latvijas Dabas fonds sagatavoja un iesniedza projekta pieteikumu EURONATUR, kas tika apstiprināts. Papildus finansējumu nacionālā parka veidošanai piešķīra arī Vācijas Vides ministrija.

Projekta mērķi tika sasniegti 1997. gadā, kad Saeima pieņēma likumu "Par Ķemeru nacionālo parku". Parka platība bija 38 165 ha, vēlāk tā tika samazināta, nodalot atsevišķi aizsargājamo jūras teritoriju.

 

Starptautiskā nozīme

1994. gadā izveidotajā Putniem nozīmīgu vietu sarakstā tika iekļauti: Kaņiera ezers, Lielais Ķemeru tīrelis un mitrs melnalkšņu mežs un pļavas pie Kalnciema. 2004. gadā Putniem nozīmīgas vietas statuss tika piešķirts visai nacionālā parka teritorijai.

1995. gadā Kaņiera ezeram tika piešķirts Ramsāres vietas statuss. Ramsāres vietas tiek izraudzītas balstoties uz "1971. gada 2. februāra konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi". Latvijā tādas ir sešas.

2004. gadā Ķemeru nacionālais parks tika iekļauts Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā NATURA 2000.

 

Izmantotā literatūra: Strazds, M., Ķuze J. (red.) 2006. Ķemeru nacionālā parka putni. Jumava. 9. - 15. lpp.